Eva izskrēja no dzīvokļa, pat nepaspējusi izdzert kafiju līdz galam. Mitri mati lipa pie vaigiem, atslēgas čirkstēja kabatā, galvā skanēja viena doma:
— Kavēju! Viss, noteikti atlaidīs…
Kāpnes ritēja zem kājām kā sapnī — tajā pašā, kur skrienu, paklūpu, un durvis aizveras tieši priekšā. Bet apakšā — klusums. Ne sargs, ne kurjers, ne lifts. Tikai blāva lampiņa virs pastkastītēm un kāda veca kundze ar suņuku. Un tad — klikšķis. Kaut kas iekšā pārtrūka. Eva apstājās, izvilka telefonu, paskatījās kalendārā: datums, diena, stunda…
Velns. Viņa visu bija sajaukusi. Sapulce — rīt. Viņa sāka smieties par sevi. Muļķīgi. Bet arī mazliet atvieglojums: var atgriezties, pārģērbties un atviegloti uzelpot. Viņa uzkāpa uz savu stāvu lēni, bez steigas. Gājusi gar aizslēgtajām dzīvokļa durvīm, pēkšņi apstājās. No turienes — balss. Klusa, pazīstama. Jura balss.
— …ja viņa sāks kaut ko aizdomāties — rīkojamies pēc plāna, saprati? Kucēns pie viņas — kā kārts piedurknē. Karolīna jau piekritusi. Nauda — tava daļa. Galvenais — bez kļūdām.
Evai aizrāvās elpa. Viņa stāvēja kā izbiedēts dzīvnieciņš. Ne soli. Ne skaņas. Juris? Kucēns? Karolīna? Kāda nauda? Kāds plāns? Grīda zem kājām pazuda. Viss, kas šķita silt, uzticams, mīļš — vienā mirklī kļuva lipīgs, svešs. Un tas bija tikai sākums. Kad Andrejs aizgāja, Eva dzīvoja kā saplēsta glāze: ūdens vēl šļakstās, bet forma zudusi.
Istaba dunēja klusumā. Tā taču bija viņa iniciatīva. Vienkārši vienu vakaru pēkšņi kļuva par pēdējo. Viņš aizbrauca, atstājot skapī kreklu un smaržu. Viņš teica:
— Es nevaru būt kopā ar sievieti, kura pelna vairāk.
Un pēc tam pazuda. Ne ziņu. Ne zvanu. Tad parādījās Juris. Ārā sniga. Draudzene izvilka viņu uz klubu — «vienkārši jāizvēdina galva». Tur smaržoja pēc dūmiem, kaut kā salda un kaut kā pusaudžu — iespējas sākt visu no jauna. Juris stāvēja pie letes un smējās. Garš, ar spožām acīm un vieglu nevērību balsī.
Manam vīram Kārlim alga ir ap 3 tūkstošiem, bet viņš man liek maksāt daļu rēķinu un pirkt produktus
— Tu skumsti, jo pasaule garlaicīga? Vai tāpēc, ka vīrieši tajā ir garlaicīgi? — viņš pajautāja, pat neiepazīstinot ar sevi.
Ar to viss sākās. Eva pirmo reizi ilgi laika smējās patiesi — tā, ka vaigi sāp. Viņš prata runāt muļķības, par kurām negribējās dusmoties. Dejoja bez ritma, bet — precīzi. Un viņam piemita reta spēja: atņemt no viņas smagumu, neprasot, no kurienes tas nāk. Juris kļuva par viņas «atvieglojumu». Pēc mēneša viņš jau dzīvoja pie viņas — viegla mugursoma, divi T-krekli, telefona lādētājs.
Toties gaiss mājās it kā nomainījās: kļuvis siltāks, rotaļīgāks, garšīgāks. Viņi gatavoja kopā pastu, gulēja apkampušies, smējās. Eva maksāja par īri, ēdienu, pat palīdzēja segt parādus, kad Juris «uz laiku palika bez darba». Viņai tas bija vienalga. Galvenais — viņš bija blakus. Viņš bija silts. Viņš viņu izglāba.
Salīdzinājumā ar to Andrejs tagad šķita pelēcīgs. Mīlestības žurnālists: visu skaita, salīdzina, izvelk rēķinu. Juris — kā uguņošana: nezini, kur lēks, bet noteikti būs spoži. Viņa domāja, ka izkļuvusi. Ka tā ir — laime pēc vētras.
Viņa nezināja, ka vētra tikai sākas…
Pēc rīta bēgšanas — ar kafijas traipu uz svārka un muļķīgas vainas sajūtā pret sevi — Eva atgriezās mājās kā uz vati uzvilktām kājām. Viss iekšā lūdza: vienkārši nogulties, ietīties un aizmirst, ka eksistē. Lifts, protams, nedarbojās. Dīvaina dunēšana. Sarkana lampiņa ar uzrakstu «nelien».
— Labi, — viņa izelpoja un sāka kāpt pa kāpnēm.
Piektais stāvs. Klusums, it kā māja būtu tukša. Tikai vāja soļu atbalsis un kaut kur augšā virmoja vakardienas ēdiena smarža. Un tad — balss. Jura.
Viņš runāja pa telefonu. Klusi. Pat smieklīgi.
— …jā, viņa par neko nešaubās. Pagājušajā laikā. Galvenais — nesabiedē. Kucēns pie viņas, nozīmē, nauda būs. Karolīna darbā. Atliek tikai novest līdz galam.
Kucēns? Nauda? Karolīna?.. Evai sarāvās pirksti.
— Klausies, es neiešu pieskatīt. Vai nu tu nokārto jautājumu ar naudu, vai es pats aizvedīšu viņu. Saprati?
Pauze.
— Jā, pie tās gan. Viss normāli, viņa manī līdz ausīm ieķērusies. Viss notiek pēc plāna.
Eva atkāpās. Zoles pielipa pie kāpnēm. Sienas apkārt it kā virzījās uz priekšu. Kāds plāns? Kas tā ir par Karolīnu? Viņa pazina to toni — Juris lietoja to, kad runāja ar «tiem, ar kuriem labāk nestrīdēties». Reizēm viņš noslēdzās, čukstēja, pazuda vakaros — «darbi». Viņa neprasīja. Domāja: katram savi noslēpumi skapī. Galvenais — lai netraucē.
Tagad noslēpumi klauvēja pie durvīm
Pie viņas durvīm. Viņa sper soli atpakaļ. Pēc tam vēl. Nolēca uz leju vienu stāvu. Stāvēja tumsā, piespiedusies pie sienas. Tas, kuru viņa mīlēja. Ar kuru sapņoja par nākotni. Pasaule sāka plaisāt šuvēs. Bet pēkšņi iegriezās kas aukstāks un skaidrāks: Viņai jāuzzina viss. Līdz galam.
Pretējā gadījumā nākamās durvis var tikt aizslēgtas uz visiem laikiem. Eva gāja pa ielu, it kā pa plānu ledu: paslīdēsi — un iegrims. Gaiss likās lipīgs, cilvēki — sveši. Mašīnas brauca garām, sejas mirguļoja. Bet viss tas bija tālu. Kā skatītos pasauli caur akvārija stiklu.
Domas lēkāja: «Varbūt tā ir kļūda. Varbūt viņš mēģina kādu scenāriju? Spēlē lomu? Viņš vienkārši… joks?..» Nē. Viņa pazina šo balsi. To aukstumu intonācijā. Tur nebija spēles. Tur bija aprēķins. Vārds Karolīna izvirzījās uzpeldējis kā aizmirsts šķēlums. Reiz viņa to jau bija dzirdējusi — nemanot, sen, kad Juris sarakstījās ar kādu vannas istabā.
Tad viņš atmeta ar roku:
— Jā, vienkārši bijusī kolēģe. Dzīvo ārzemēs.
Eva atcerējās vēl kaut ko:
bankas paziņojumu, nejauši uzpeldējušu uz Jura telefona ekrāna —
«Karolīna, pārskaitījums saņemts». Tad viņa tam nepievērsa uzmanību. Bet tagad viss nostājās rindā — kā kārtis izdzīvošanas spēlē.
Karolīna. Sieviete. Nauda. Kucēns. «Ja viņa pastāv — viņu jāatrod. Tagad. Kamēr nav par vēlu.»
Viņa atgriezās atpakaļ, neieejot dzīvoklī. Ātri izņēma no pastkastītes atslēgas no mantu skapīša, kur glabāja veco tehniku. Tur — viņas klēpjdators, lādētājs, viss, ko Juris “nesaskatīja jēgu turēt mājās”. Viņa paslēpās tuvākajā telpā. Apsēdās stūrī, pieslēdzās Wi-Fi, atvēra sociālos tīklus. Ierakstīja meklētājā: “Karolīna + Juris + uzvārds.”
Pārlūkoja desmitiem profilu, lapu, atzīmju, forumu. Un — atrada. Sieviete ap trīsdesmit. Fotogrāfijā — ar mazuli rokās. Paraksts: “Svarīgākais dzīvē — tu.” Komentāros — veca sarakste ar Juri. Statuss: “šķīrusies.” Pilsēta — tā pati.Iela — pazīstama. Viņas dzīvoja vienā rajonā. Viņš to zināja. Viņa — nē. Eva gāja pie šīs sievietes nevis kā mīļākā.
Kā māte, lai gan viņai vēl nebija bērnu. Pie Karolīnas mājas viņa ilgi stāvēja. Apakšā — pagalms ar bērnu laukumu. Šūpoles čīkstēja vējā. Viņa nospieda pogu.
— Jā? — balss bija nogurusi, bet ne asa.
— Mani sauc Eva. Es pazīstu Juri. Un… jums tas ir jādzird.
Pauze. Gara. Tad — klikšķis. Durvis atvērās. Tagad viņai bija sabiedrotā. Un tātad — cerība. Karolīnas dzīvoklis izrādījās kluss, gaišs. Uz palodzes — glāze ar flomāsteriem, stūrī — grozs ar mašīnītēm. Smaržoja pēc bērnu šampūna un kaut kā svaigi cepta. Karolīna nebija tāda, kādu Eva bija iedomājusies.
Savaldīga. Izsmelta. Bet viņā bija tērauds — sieviete, kas izgājusi cauri ellei un prot to atpazīt pēc smaržas.
— Saki, — viņa teica, aicinot uz virtuvi.
Eva nezināja, ar ko sākt. Viņa apsēdās, paskatījās uz krūzīti ar uzrakstu “Mamma — varone bez apmetņa” un sāka stāstīt. Par liftu. Par kāpnēm. Par sarunu aiz durvīm. Par “kucēnu”, parādu un Jura balsi, kas pēkšņi bija kļuvusi sveša. Viss — godīgi. Bez pārspīlējuma. Karolīna klausījās klusējot. Tikai pirksti nedaudz drebēja, kad viņa paņēma tējas krūzi.
— Es zināju, ka viņš kaut ko plāno… — beidzot teica viņa. — Bet nedomāju, ka ies tik tālu.
Viņa piecēlās, izņēma no atvilktnes mapi. Tajā — dokumenti, fotogrāfijas, izdrukas. Juris brillēs. Juris pie mašīnas. Juris uz soliņa pie kāpņutelpas. Datums. Laiks.
— Es nolīgu cilvēku.
Viņš atkal sāka mani izsekot, kad es atteicos maksāt.
— Maksāt par ko?
Karolīna rūgti pasmaidīja.
— Par klusumu.
Lasi vēl: Gardi slinkie “vareķiki”: recepte, ko mīlu kopš bērnības, viegli un ātri pagatavojama
Lai viņš atstātu mūs ar dēlu mierā. Sākumā viss bija “no mīlestības”. Pēc tam…Viņš teica, ka bērns — viņa kapitāls. Ka, ja nemaksāšu, viņš… Viņa apklusa. Iedzēra tēju.
— …viņš var sarīkot “simbolisku” teātri. Lai parādītu, kurš te galvenais.
— Viņš runāja pa telefonu: “Galvenais — bez kļūdām.”
Starp viņām iestājās klusums. Smags, bet ne tukšs. Tajā pulsēja kas jauns: spēks. Apņēmība. Un dīvaina, silta sajūta — viņas nav vienas. Karolīna nopūtās.
— Man ir plāns.
Karolīnas plāns nebija varonīgs. Nebija kinematogrāfisks. Tas bija pārdomāts, auksts, reālistisks. Viņa to gatavoja jau sen — kopš tās dienas, kad Juris piezvanīja trijos naktī un teica:
“Dod man viņu uz nedēļu. Citādi atnākšu pats.”
Sākumā viņa cerēja uz saprātu. Pēc tam — uz inspektoru, bet Jurim bija sakari, draugi, vārdi, kas skanēja draudīgi pat ziņās. Bet tagad bija iespēja. Lieciniece. Tā, kura dzirdēja visu.
— Tu esi gatava to apstiprināt, ja būs vajadzīgs? — jautāja Karolīna.
— Es ne tikai esmu gatava. Man tas jādara.
Plāns bija vienkāršs. Evai bija sarunāta kārtējā “romantiskā tikšanās” ar Juri — svētdien.
— Viņš, visticamāk, gribēs aizvilināt tevi uz kādu klusāku vietu.
Pikniks. It kā “sākt no jauna”. Viņam tas ir iemīļots paņēmiens. Tālu no cilvēkiem. Bez kamerām, — mierīgi skaidroja Karolīna.
— Tur arī dosieties. Bet tālāk — mēs viņu satiksim ne vieni.
Karolīnai palīdzēja bijušie kolēģi. Svētdiena. Parks aiz pilsētas. Eva sēdēja uz pleda. Mugursomā — ūdens, lakatiņš un telefons ar ieslēgtu ierakstu. Juris atbrauca ar ziediem. Seja — kā no laimes reklāmas.
— Nu re, beidzot esam divatā, mīļā…
Viņš nāca pie viņas. Viss — gaita, balss, žesti — teica:
“Es kontrolēju situāciju.”
Bet šoreiz viņš nezināja galveno. No kokiem izgāja divi vīrieši. Mierīgi. Klusējot. Nostājās blakus.
— Juri. Pastaiga beigusies, — teica viens.
— Kas tie tādi?!
Viņa piecēlās. Pārliecināti. Bez bailēm.
— Tās ir spēles beigas.
Juris mēģināja aizmukt, bet pēc tam — noplaka. Kopš tā laika viņu vairs neviens neredzēja. Oficiāli — aizbrauca “uz Āziju”.
Tajā gadā pavasaris atnāca agrāk nekā parasti
Jau martā gaisā smaržoja putekļi, saule sita logos nežēlīgi, kā prožektors, atklājot ziemas pēdas. Bet Evai tas nebija tikai siltums. Tā bija jauna elpa. Jauna viņa. Juris bija pazudis. Oficiāli — “aizbrauca darba darīšanās.” Neoficiāli — iztvaikoja, kā slikts sapnis, pēc kura pamosties un ilgi guli klusumā. Karolīna reizēm rakstīja. Īsi, bez liekas sentimenta:
“Pie mums viss mierīgi. Dēlam nopirku skrituļus. Viņš laimīgs. Un es — pirmo reizi pēc ilga laika — arī.”
Viņas vairs neapsprieda Juri. Tikai nākotni. Kādā pavisam parastā vakarā, kad Eva gāja mājās no darba, krustojumā kāds viņu uzrunāja. Balss — pazīstama. Silta. Nedaudz bikla. Andrejs.
— Sveika, — viņš teica un pasmaidīja.
Viņš bija mainījies. Ne ārēji — gājienā, stājā, rokās. Drošība bija kļuvusi nevis par izrādi, bet par iekšēju balstu.
— Es redzēju, kā tu smejies kafejnīcā.
Un sapratu: vairs negribu tikai skatīties. Es gribu atkal būt tev blakus. Viņš runāja vienkārši. Bez patosa.
— Varbūt es biju muļķis, kad toreiz aizgāju. Bet, varbūt, ne velti. Es kļuvu par cilvēku, kuru nav kauns aicināt nākotnē.
Viņš nelūdza. Viņš piedāvāja. Un Eva sajuta: viņa vairs nebaidās izvēlēties. Viņi atkal sāka tikties. Bez skaļiem atzīšanās vārdiem. Bez nervozitātes. Kā divi pieauguši cilvēki, kuriem ir ko zaudēt un ko būvēt.
Kāzās bija maz viesu. Tikai paši tuvākie. Tims, Karolīnas dēls, nesa gredzenus kastītē ar dinozaura zīmējumu. Karolīna turēja viņu aiz rokas un pamirkšķināja Evai, kad tā stāvēja pie altāra.
— Skaties, kā viss apgriezies, vai ne? — viņa čukstēja.
Eva pamāja un pasmaidīja. Pirmo reizi — patiesi. Eva vairs nebaidījās nākotnes. Jo blakus bija tie, kam nebija vienalga.
